Mani nošokēja kāda jaunā māmiņa, kura janvāra aukstumā ar bērnu ratiņos Rīgā pie STOCMANN lūdza naudu iztikai. Zinot kāda ir situācija valstī, šokējoši nebija tas ka viņa ubagoja, bet gan tas, ka piedāvājot iespēju viņa pat neatzvanīja. Tas notika apmēram tā. Biju aizbraucis uz Rīgu un devos uz mūsu ofisu, kur bijām noorganizējuši jaunajām māmiņām atbalstsa grupu. Temperatūra ārā bija apmēram - 15 grādi. Ejot gar STOCMANN ievēroju kādu jaunu sievieti ar bērna ratiņiem, kura lūdza naudu iztikai. Ļoti steidzos taču, nevarēju vienaldzīgi paiet garām. Izstāstīju par atbalsta grupu māmiņām un piedāvāju nākt līdz- viņa atteicās, jo nebija uz to brīdi gatava turp doties. Iedevu savu vizītkarti lai uzpīkstina un sarunāsim kā varu viņai palīdzēt. Nedēļas laikā viņa tā arī neatrada laiku uzpīkstināt. Pēc nedēļas atkal devos gar STOCMANN, kur biju viņu radzējis iepriekš. Jaunā sieviete ar bērnu ratiņiem joprojām ubagoja.
Pajautāju kādēļ nesazinājās? Liels bija mans izbrīns kad vņa taisnojās , ka esot aizmirsusi. Jocīgi-ubagot neaizmirst, bet piedāvāto iesēju aizmirst!!
No šī visa varu secināt tikai vienu.
Viņai acīmredzot labāk patīk katru dienu aukstumā kopā ar bērnu ratos, ubagot. Iespējams tas ir vieglāk, kā sākt kaut ko darīt, lai nebūtu uz ielas aukstumā jāubago.
Tādi nu mēs esam!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru